Feeds:
Ziņas
Komentāri

Mācītājs Ivars Eisaks – 14.jūnija deportāciju piemiņas dienā – noturēja aizlūgumu Embūtes un Vaiņodes piemiņas vietās.
Bet „Simaitišķos” notika svētbrīdis ar mājvietas piemiņzīmes uzstādīšanu un iesvētīšanu. Klausījāmies Ādolfa Valtera mazdēla – Andra Valtera atmiņas par dzimtas likteni un aplūkojām senas fotogrāfijas.
No Jura Valtera atvestajiem dokumentiem uzzinām , ka viņa tēvs Kārlis Valters no „Mazkrūtaiņiem” arī apbalvots ar TZO un Atzinības krustu un ka 1941.gadā Vaiņodes pagasta priekšnieka V. Sildes un patorga A. Ošenieka rakstīta vēstule bija pietiekošs iemesls , lai čekists, NKVD izmeklētājs – Sproģis pieprasītu PSRS izpildīt nevainīgam cilvēkam augstāko soda mēru – nošaušanu , tāpēc,ka centīgi Kārlis Valters kopa savu zemi , audzināja bērnus un kalpoja savai tautai .Vēstulē minējuši tikai vienu bērnu – deviņgadīgo dēlu Elmāru , bet deportēja – tātad
šādi sodīja arī divgadīgo Juri un piecgadīgo meitu Vaidu.Vecākiem pirms izvešanas bija jāparaksta dokumenti 14. jūnijā par naudas un mantas labprātīgu nodošanu kaimiņam T. Kleinovskim , jāparakstās , ka visa ģimene tiek izsūtīta uz mūžu , bez tiesībām atgriezties Latvijā .
Pirmais Atmodas gadu mērs Ogres pilsētā ,vaiņodnieks Ivars Kaļķis klātesošos pārsteidza ar drosmīgu vaiņodnieku vēstuli no arhīva , ar kuru šie ļaudis griezušies pie valdības 1955.gadā , lai atbrīvo nelikumīgi uz lēģeriem aizvestos . Ivars lūdza pieminēt šos labas gribas cilvēkus – A.Būris, Fr.Tilgalis, A.Šalms, V.Mūris, K.Feldmanis, Ž.Pūre, Ad.Rozenbahs, E.Bēts, G.Strīķis, A.Mižuiks .Labu vārdu par Kaļķu dzimtu aizlika arī 1950.gadā ciema padomes pr-js.M.Sīķis.
Novados mājvietu iezīmēšana īpašiem cilvēkiem , kuri kalpojuši Latvijas labā , nosaka kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas likums un šādas vietas atzīmējamas arī zemesgrāmatā , kur netiek veikta saimnieciskā darbība .Un ir jau arī pašiem patīkami , ja vieta nav pieminēta tikai kartē . Ceļotāji piestās un uzzinās.
Paldies visiem , kuri piedalījās šajā pasākumā. Domāsim , darīsim un mācīsimies sava novada vēsturi arī turpmāk .

Muzeja vadītāja Alda Prūse

Advertisements

Vaiņode plaukst

“Rīgas Avīze” pirms 100 gadiem raksta par Vaiņodi, Bātu un apkārtni


Aug zemes cena
Pie šejienes dzelzceļa stacijas izaudzis jau brangs miestiņš, kurš katru gadu attīstās lielāks un lielāks. Gar jaunbūvējamās šosejas malu tā sauktā dzimtsrente sasniedz jau līdz 100 rubļiem par pūrvietu. Gada sākumā avīze ziņo, ka drīz sāks celt aptiekas namu, kur arī ārstam būs dzīvoklis. Arī vietējā Vācu biedrība plāno sev celt namu. Vaiņodas (avīzē Vaiņodes nosaukums ir Vaiņoda) īpašnieks barons Grothūss licis gar šosejas malu atmērīt no saviem laukiem un ganībām prāvu gabalu zemes, kas sadalīts 50 gruntsgabalos. Tie tiks iznomāti namu celšanai. Jaunie gruntsgabali iedalīti pēc tā sauktās šņoru sistēmas: katrs tikai 10 asis plati, bet toties jo gari, lai tādā kārtā jo vairāk gruntsgabaliem būtu izeja taisni uz šoseju. Uz triju stacijai tuvāko saimnieku zemes ceļ vairākas dzīvojamās ēkas. Māju celšana iet plašumā, un muiža ir saskrūvējusi gruntsgabalu cenas uz augšu, tādēļ ēku cēlāji arī griezušies pie apkārtējiem saimniekiem, gruntsgabalus gan nomādami, gan iepirkdami par lētākām cenām. Arī Veldus (Veldas) muižas mežā apmēram sešas verstis no Vaiņodes stacijas pārdod zemesgabalus vasarnīcu celšanai.

Ķieģeļnīcā strādnieki bieži mainās

Tiklīdz viena partija aiziet, tūlīt atved no dažādām malām citu. Trešā Lieldienu dienā pa dzelzceļu ieradās 100 strādnieku no Kauņas guberņas. Starp citiem visādiem strādniekiem še darbojas arī divi persieši kā vienkārši dienas algādži. Ķieģeļnīca nodarbina ap 150–160 strādnieku, to starpā arī vairākas sievietes. Šeit strādā arī 14 mūrnieki no Liepājas, – tie izlabo krāsnis.

Būs tvaika dzirnavas
Pārtikas biedrības veikala vadonis K. uzcēlis uz Auznieku saimnieka zemes, apmēram versti no stacijas, tvaika dzirnavas ar vienu gaņģi rupjai malšanai, vēlāk tiks ierīkots otrs gaņģis smalkai malšanai. Uzstādāms vēl tikai motors, kurš tiks dzīts ar petroleju, un tad varēs sākt malt. Tuvākā apkārtnē dzirnavu nav, tādēļ uzņēmuma nākotne nodrošināta. Tiks ierīkota arī vilnas un audeklu krāsotava un drēbju veltuve. Dzirnavu uzbūve un ierīkošana izmaksājot 3000 rubļu.

Bātas–Vaiņodas Pārtikas biedrība

Izlaists biedrības drukāts pārskats par darbību pagājušajā gadā. Notecējušā 1909. gadā biedrības valde noturēja 28 kārtējas un astoņas ārkārtējas sēdes un divas pilnas sapulces. Apgrozījums pēc pārdodamo priekšmetu rēķiniem ir 109 576 rubļi un 86 kapeikas. Biedru skaits 232. Priekšniecība: J. Kliests, P. Bružis, M. Kaugurs, F. Veits. Revīzijas komisija: J. Beiers, P. Dragons, E. Redlihs, rakstvedis E. Reķis.

Ko lietus traucē un ko ne

Lai bij labi, kam bij’ labi, krodzeniekam– tam bij’ labi, – šādu pantiņu korespondents citē, rakstīdams par dzertuvēm Vaiņodes apkārtnē. Dažāda veida dzeršanas iestādes šeit netrūkst: tā miestiņā pie stacijas bez kroga pastāv arī Liepājas Ramzaja alus darītavas noliktava, tāda pat noliktava ierīkota Veldū. “Nupat tiek ierīkota Rīgas Tannheizera alus brūža noliktava jaunuzceltajā žīdu bodnieka Glazera namā uz saimnieka Kareļa zemes. Nav tik sen atpakaļ, kad Ramzaja alus brūzis ierīkoja jaunu krogu Kadiģos Bātas skolas un tiesas ēkas tuvumā.” Bātas gadatirgu noturēja 20. oktobrī, bet ne vairs parastajā vietā, bet gan tā sauktajos Kadiģos, Taures kroga tuvumā. Pašu tirgu traucēja lietus, bet dzeršanu tas veicināja.

Nedienas ar ārstiem

1909. gada sākumā pēkšņi bija miris apkārtnes iecienītais ārsts Karls Vilhelms Aleksandrs Boks. No tā laika plašas apkārtnes iedzīvotājiem ārsts bija jāmeklē jūdzēm tālu: Priekulē, Lielezerē vai Piķeļos pie Židikiem. Arī pie Vaiņodes stacijas brīvi praktizējošais ārsts dr. Galmans oktobrī atstāj Vaiņodi, jo atradis darbu sev un kundzei kādā klīnikā Pēterburgā. Vietējā aptieka pieder provizoram Hāzenjēgeram, tā nupat iekārtojusies jaunā ēkā stacijas tuvumā. Bātas tirgotāja Zaksa dēls ierīko aptiekas preču tirgotavu arī tuvu pie stacijas, atpirkdams to līdzšinējam īpašniekam Štālam. Decembrī Priekules ārsts Dr. Dormanis svētdienas pēcpusdienās pieņem slimniekus aptieķnieka Hāzenjēgera dzīvoklī.

Muižas un muiželes pērk un pārdod
Kad kļuva zināms, ka Embūtes muižas īpašnieks barons Osten- Sakens nodomājis pārdot savu muižu, tūliņ radās pircēji: Dēseles un Bakūzes īpašnieks Uekē, Meldzeres Kauls, kas pirms pāris gadiem nopirka Nīgrandi, un barons Nolde. Pēdējais solīja vairāk un ieguva muižu ar visām zemnieku mājām. Visiem dienestniekiem un gājējiem atteikts darbs, izņemot dārznieku un divus mežsargus. Ruņu muiželi 2,5 verstes no Vaiņodes stacijas par 15 tūkstošiem.
Vaiņode plaukst “Rīgas Avīze” pirms 100 gadiem raksta par Vaiņodi, Bātu un apkārtni rubļu februārī nopirka kāds latviešu lauksaimnieks no Jelgavas apgabala. Muižele ir 300 pūra vietas liela. Taču jau novembrī Zemnieku banka to grasās atpirkt par 40 000 rubļiem. Veldus muižu tā jau ir atpirkusi un liek zemi pārmērīt, lai to varētu pārdot pa daļām sīksaimniecību ierīkošanai. Avīze raksta, ka 11. martā no Volīnijas guberņas pienākusi partija vācu kolonistu, skaitā 50 cilvēku. Teicās, ka esot nomājuši baronam Manteifelim piederošo Pērbones muižu, maksājot astoņus rubļus par desetīnu.

1905. gada atskaņas

Gada sākumā apcietina kādu ķieģeļnīcas strādnieku Andersonu, kura brālis emigrējis uz Ameriku. Kā dzird, apcietināšana stāvot sakarā ar 1905. gada notikumiem. 1908. gada beigās Vaiņodē apcietināja ap 24 cilvēkiem, to starpā arī vairākus ebreju tirgotājus, un aizveda uz cietumu Liepājā. Pēc iepriekšējas izmeklēšanas gandrīz visus pret nelieliem zalogiem (drošības naudu) atsvabināja. 19 tiek nodoti kara tiesai lietas iztiesāšanai Rīgā. Aizstāvību uzņēmies zvērināts advokāts Šablovskis. 21. maijā Priekules pristavs izsniedza apsūdzības rakstus šejieniešiem. Domā, ka drīz būs arī pavēstes uz ierašanos Rīgā pie tiesas, kas sākšot izskatīt vaiņodnieku prāvu kopā ar Saldus prāvu 16. jūnijā. 10. decembrī dažus no lielajā Saldus revolucionāru prāvā notiesātajiem, kuri līdz šim bija uz brīvām kājām, aizveda uz Aizputi soda izciešanai.

Baznīcas lietas
Janvārī baptistu lūgšanas namā pārkristīja septiņus luterāņus un tikpat daudz luterānes par baptistiem. Tie gan visi bija no tālākas apkārtnes, kā no Priekules, Kauņas guberņas un citurienes. Cik maz mūsu vācu kungi rūpējas par baznīcas labklāšanu, redzams no daudz gadījumiem Aizputes apriņķī. Tā Bātā mācītāja muiža ir pavisam sakritusi, mācītājs dabū vāju palīdzību un pats barons, cik zināms, grib šīs draudzes patstāvību pavisam iznīcināt, tiklīdz mācītājs atstās savu amatu. 19. decembrī pienāk ziņa, ka 64 gadu vecumā miris ilggadējais Bātas mācītājs Slēfogts, bēres notiek 23. decembrī. Bērēs piedalījās arī Nīcas mācītājs un Grobiņas prāvests Špērs, Embūtes mācītājs Lundbergs un Liepājas mācītājs Sanders.

Zādzības, laupīšana, pašnāvība…
Gada sākumā policijai izdevies apcietināt kādu 17 gadu vecu noziedznieku, kas pagājušajā rudenī bija uzbrucis Ruņu muiželes īpašniekam Kurmanovam, kad šis tumsā viens gājis uz lauka pie zirgiem, un ar izkapti ievainojis to rokā. Aizturētais vaļsirdīgi atzinies, ka gribējis Kurmanovu aplaupīt, jo zinājis, ka tas naudu nēsā sev klāt. 28. februārī Bātā bija gadatirgus. Dienā viss norisinājies mierīgi, bet naktī Taures krogā bijusi kaušanās un durstīšanās. Uz ceļa izdarīts uzbrukums Vaiņodes maizniekam K., meklēta nauda, ko viņš gadatirgū ieņēmis, bet tās viņam nebija klāt. Uzbrucēji sadurstījuši maizniekam ģīmi un aizbēguši.
Zagļi – sievietes. Upenieku saimniekam tika uzlauzta klēts un izzagtas dažādas lietas. Vēlāk nāca gaismā, ka zādzību izdarījušas divas sievietes: kāda akmeņkaļa sieva un vēl kāda cita. Ar vīru amata rīkiem tās uzlauzušas
klēti un aiznesušas, ko spējušas. Abas varones nu iesēdinātas krātiņā. Sakarā ar šo zādzību nāca uz pēdām veselai zagļu bandai, taču zādzības vēl nav mitējušās. Pie Vaiņodes monopola pārdotavas 23. decembrī ap pulksten 5 vakarā Meldzeres Lībju māju saimniekam nozaga labu zirgu ar visu iejūgu un dažādiem iepirkumiem. Zādzība notikusi kādu piecu minūšu laikā, kamēr saimnieks nopircis dažas pudeles monopola. Uz ašu roku sadabūjuši turpat citu jau iejūgtu zirgu un sākuši dzīties zaglim pa pēdām pa ceļu, kas ved uz apmēram 15 verstes tālo Židiku miestu Kauņas guberņā. Pretimbraucēji teikuši, ka zaglis vēl neesot necik tālu, kādu versti vajātājiem priekšā. Šie laikam zagli drīz būtu panākuši, ja nebūtu iedomājušies, ka labāk būtu paņemt līdzi uradņiku. Kamēr sadabūjuši uradņiku, zaglis ar visu zagto zirgu bijis Židikiem cauri un nezin pa kādu ceļu aizlaidies dziļāk Leišos iekšā. Meklētājiem nekas cits neatlicis kā pēc veltīgas iztaujāšanas braukt
tukšā atpakaļ uz mājām. Zaudējums sniedzās uz 300 rubļiem. Lankas Luču saimnieks Upenieks stipri dzēris vietējā krogū, teikdams, ka dzerot pēdējo reizi. Kad pārgājis mājās, māte tam izteikusi pārmetumus. Par to tas saskaities, pakampis nazi un pārgriezis sev rokā dzīslas. Līdz pārveduši dakteri, asinis jau bijušas notecējušas un saimnieks miris. Nelaiķis bijis atraitnis, 30 gadu vecs un atstājis daudz parādu. Kādā šejienes muiželē 78 gadu vecais kučieris ar savu veceni veselības stiprināšanai savārījuši kaut kādas zāles un katrs pa krūziņai iedzēruši, bet tūliņ palikuši it kā ārprātīgi: sākuši trakot tā, ka nav vairs bijuši valdāmi. Pēc tam viņi palikuši slimi un vēl tagad nav atspirguši. Jādomā, ka zāles būs bijušas driģenes vai naktspamašas.

Pērkons sper no agra pavasara
5. (18.) martā kāds Ceriņš raksta, ka pie Bātas piederošās Gulbenes muiželes Saulīšu māju saimnieks jau iesējis 10 pūru auzas. Pat visvecākie ļaudis neatceras piedzīvojuši tik agru pavasari. 28. aprīlī jau pirmais pērkons ar stipru lietu. 11. maija vakarā bija redzama Haleja komēta. Maijā zibens nospēra Bātas uradņikam Danulēvičam un muižas rentniekam Zaksam katram vienu zirgu un nodedzināja Pakuļu māju šķūni. Pērkons sper arī jūnijā: lielā egle pie Bātas policijas mājas sadragāta ar visām saknēm, bet Kalnmuižas skursteņslauķim nosper zirgu. Pērkonu pavada krusa, vietām baloža olas lielumā. Pēdējais pērkons ar krusu un sniegu bijis 12. decembrī.

Reinis Bahs
“Kursas laiks”


Vēsture reizēm met pavisam negaidītus līkločus – šoreiz laiks apmetis loku un atgriezies Vaiņodē līdz ar leģionāra atmiņām par ļaundarību, kas apdraudējusi vesela leģionāru bataljona dzīvības, stāsta Vaiņodes muzeja vadītāja Alda Prūse.
Kad Ziemassvētku laikā muzejā ienācis kāds cilvēks un piedāvājis vadītājai Krievijas cara laika 500 rubļu naudaszīmi un koka šķīvi, viņu iesākumā ieinteresējis tikai pirmais priekšmets. Tikai pēc tam, kad atnācējs teicis, ka griezumiem rotāto šķīvi gatavojis latviešu leģionārs, A. Prūse ieklausījusies vērīgāk. Un šķīvja stāsts novedis pie kāda vēsturiska notikuma, kurš risinājies Vaiņodē un par kuru stāstītās ļaužu atmiņas viņai līdz šim likušās neticamas.
Šķīvis, kā liecina uzraksts tā apakšā, gatavots 1947. gadā Hanavā, bēgļu nometnē ASV kontrolētajā Vācijas daļā. Un A. Prūse savos meklējumos nonākusi pie leģionāra Alfreda Udenāna atmiņām, kas rakstītas šajā bēgļu nometnē: “Kopā ar Rīgas puišiem 1943. gada 10. novembrī ieradāmies Vaiņodē uz apmācībām. Apmācību laikā, mūsu otrā bataljona uztura katlā bija iebērta inde. Ļoti daudzi saslima. (..) Laimīgā kārtā visi atveseļojās. Acīmredzot indes deva bija par mazu. Vainīgais bija kāds karavīrs no Latgales.”
Tad A. Prūse atcerējusies veco vaiņodnieku stāstīto, ka tāds gadījums noticis un ka Vaiņodē dzīvo cilvēks, kas lielījies, ka to izdarījis. “Kad par to dzirdēju, tam neticēju, domāju – tas taču nevar būt! Kā kāds cilvēks var būt tik ļauns! Domāju, ka lielībnieks vien. Izrādās, ka vaiņodnieki tiešām stāstījuši taisnību…” Vaiņodniece uzzinājusi arī to, ka par šo negantību ar nāvi toreiz esot sodīti divi nevainīgi cilvēki, kas apglabāti Vaiņodes kapsētā.
Tagad muzeja vadītāja ir apņēmības pilna noskaidrot, kur šķīvis, kas tik pārsteidzošā kārtā nonācis Vaiņodē un kalpojis par diedziņu, kas atklājis šo pagātnes notikumu, ticis atrasts. Tā atradējs, ierodoties muzejā, neko sīkāk par to neesot pastāstījis.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”
Aldas Prūses foto

Vaiņodes muzeja vadītāja Alda Prūse uzskata, ka vēsturisko un unikālo relikviju glabātuvi varēja pasargāt, ja vien pagasta pašvaldība būtu ņēmusi vērā un īstenojusi viņas uzrakstīto iesniegumu, kurā lūgts četrām durvīm un astoņām durvīm ielikt restes. Taču aptuveni pirms gada tas diemžēl uzņemts kā nenopietns pamudinājums.

Zaglis strādājis akurāti
Muzeja aplaupīšana notikusi laikā no 19. līdz 21.februārim. Muzeja vadītājai šajā laikā nācies vairākas dienas ārstēties Priekules slimnīcas stacionārā. Kad A.Prūse atradusies Vaiņodē, vērtības bijušas nepieejamas, jo, kā pati saka, esot “bijusi neprognozējama” un jebkurā brīdī varējusi ierasties muzejā. Dažkārt, lai zīmētu vai veiktu citus darbus, viņa tur pavadījusi pat nakts stundas. No tā varot secināt, ka ļaundarim bija zināms, kur atrodas vadītāja un tas izmantoja viņas prombūtni.
Tiklīdz atgriezusies no slimnīcas, A.Prūse aizvadītajā sestdienā devusies uz muzeju un atklājusi, ka durvis ēkas aizmugurē divas dienas nostāvējušas vaļā. Virs muzeja bijušajā stacijas ēkā dzīvojot tuvējā veikala pārdevēja. Viņa neslēpusi, ka kādu nakti lejā dzirdējusi aizdomīgus trokšņus, taču baidījusies iet skatīties.
Pagastā par muzeju netiekot īpaši gādāts. Par attieksmi liecinot jau tas vien, ka nevienam nav ienācis prātā durvis aizvērt. Pārliecinājusies, ka muzejs ir aplaupīts, A.Prūse tūdaļ ziņojusi policijai.
Redzot, cik akurāti zaglis strādājis, kā atvēris lādi, nesasitot vitrīnas stiklu, muzeja vadītāja īsti nezinot, ko domāt un ko par nodarīto turēt aizdomās. Taču pazudušas ir unikālas relikvijas. Diemžēl, kad viņa to sakot, arī tas netiekot uztverts nopietni, A.Prūse dzirdējusi šaubāmies, ka zaudējumi nevar būt tik lieli kā rakstīts avīzē – tie aplēsti 3,5 tūkstošu latu apmērā. Tad viņa atbildējusi, ka ir gan, jo par represēto cilvēku mantām, ko viņi uzticējuši muzejam glabāšanai, vispār neesot iespējams ar naudu samaksāt.

Drošībai naudas nepietiek
Domu ierīkot muzeju bijušajā stacijas ēkā savulaik izloloja toreizējais pagasta vadītājs, tagad Pagasta padomes deputāts Visvaldis Jansons. Viņš atzina, ka par muzeju un tā drošību nav ticis pietiekami gādāts. Pat skursteņa labošana, kuram nepieciešams uzlikt piecpadsmit ķieģeļus, tiekot atlikta no gada uz gadu. Kur nu vēl citi lūgumi, piemēram, interneta pievienošana.
Deputāts teica, ka pagastā un tuvākajā apkārtnē neesot tādu personu, ko viņš varētu turēt aizdomās un kam interesētu aiznestās muzeja vērtības. Tas liekot secināt, ka ļaundaris atbraucis no citurienes. Neesot izslēgts, ka viņš jau agrāk apmeklējis šo vietu un izpētījis, kas tur atrodams. Paņemtās relikvijas esot iespējams salikt maisā vai koferī un aiznest līdz attālāk novietotai automašīnai. “Šis ir skaidrs un nepārprotams signāls, ka pašvaldībai ir jābūt modrākai un vairāk jārūpējas par saviem īpašumiem,” teica V.Jansons.
Pagasta padomes vadītāja Biruta Strēle atzina, ka drošība maksā naudu. Tādēļ nez vai arī tagad, kad muzejs apzagts, izdošoties durvīm un logiem ielikt restes. Arī apsardzi nevar sarūpēt bez līdzekļiem. “Kamēr Alda Prūse bija slimnīcā, pašvaldības kurinātājs muzeju apkurināja, bet tām durvīm, kas tika atvērtas, atslēgu mums nebija,” viņa teica.
Priekšsēdētāja zināja sacīt, ka vasarā Vaiņodē nolaupītais bankomāts ir atrasts un zagļi notverti. Tāpēc atliekot cerēt, ka arī tagad izdosies atgūt pazudušās vērtības, ko, viņasprāt, visdrīzāk ir piesavinājies kāds kolekcionārs.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Foto: Kurzemes Vārds

Vaiņodes muzejā top valsts jubilejai veltīta ekspozīcija. Ar to jau iepazīstas valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Liepājas pilsētā Gunārs Silakaktiņš.

“18.novembrī un arī dienās pirms tam Vaiņodes muzejs strādās un būs pieejams apmeklētājiem. Pašreiz gatavojam vairākus jaunus eksponātus, un arī apmeklētāju mums netrūkst, tāpēc jau tagad ir pieteikušās vairākas cilvēku grupas,” informēja patriotisko vēstures relikviju krātuves vadītāja Alda Prūse.

Viņa pastāstīja, ka līdz šim aizmirstībā tītus faktus izdevies noskaidrot, veicot pētījumu par Latvijas valsts himnas pielietojuma vēsturi Vaiņodē un tās apkārtnē. Atklātās ziņas esot pārsteidzoši interesantas. Arī par akmeņkali Žani Epneru, kurš, iespējams, ir iemūžinājis himnas tekstu akmenī, ko nesen atrada iemūrētu lauku saimniecības ēkas sienā, tagad saņemtas diezgan izsmeļošas liecības, kas pamazām apstiprina pieņēmumu, ka tieši šis cilvēks ir akmenī cirstā teksta autors. Rīgas pilsētplānotājs Andris Roze nesen ciemojies Amerikā, no kurienes muzejam atvedis akmeņkaļa fotoportretu un biogrāfijas fragmentus.

“Biju ļoti iepriecināta, starp citu, izlasot šajos materiālos Žaņa Epnera stāstījumu par to, kā Vaiņodē iebraucis Bermonda karapulkiem atņemtais bruņuvilciens. Tas apstājies stacijas priekšā, kareivji nokāpuši uz platformas un nodziedājuši Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Akmeņkalis toreiz vēl bijis tikai zēns, taču redzētais stacijā tam iespiedies uz mūžu atmiņā un zināmā mērā arī ietekmējis viņa tālākās gaitas. Muzeja vadītāja sacīja, ka esot cerības, ka tuvākajā laikā materiālus par Žani Epneru izdosies vēl papildināt. Vairāki atsaucīgi ļaudis viņai apsolījuši sniegt šinī jomā savu atbalstu.

A.Prūse atklāja, ka Latvijas valstiskās neatkarības deviņdesmitajai jubilejai par godu patlaban par stiklotām vitrīnām tiekot pārveidotas divas senatnīgas latviešu pūralādes. Pirmajā no tām būs eksponēti materiāli un atmiņas, ko stāstījuši liecinieki, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās leģiona sastāvā. Vaiņodē tādi pašlaik esot pieci cilvēki. Viens no viņiem ir Ādolfs Stepiņš, kuram tagad ir vairāk nekā 90 gadu, taču saglabājusies laba atmiņa. Viņš esot pastāstījis par to, kā, atrodoties ierakumos, latviešu cīnītāji nonākuši starp divām lielvaru ugunīm. No vienas puses uzbrucis padomju karaspēks, bet aizmugurē atradušies vācieši, kas noslēguši leģionāriem katru iespēju atkāpties.

Bet otrajā lādē – vitrīnā esot iecerēts izkārtot eksponātus, kas vēstīs par Latvijas vēsturi pirms Otrā pasaules kara. Starp tiem īpaši saistoši A.Prūsei liekoties materiāli, kuros stāstīts par to, kā Valsts prezidents Kārlis Ulmanis aicinājis Rīgā izveidot Latvijas Uzvaras laukumu, kā arī senas grāmatas, kurās pieejamas ziņas par valsts brīvības cīņu vēsturi. Muzeja vadītāja teica, ka pērn 18.novembrī laukumā pie muzeja izveidojusi lielu izgaismotu Latvijas kontūru un gadaskaitļus. Viņa solīja, ka arī šogad tāds dekors sagaidīšot visus ciemiņus, kas atnāks uz bijušo dzelzceļa stacijas ēku, kur tagad atrodas muzejs.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

2008. gada vasarā Vaiņodes tuvumā atradies, vairākkārt pārvietots, līdz beidzot Vaiņodes muzejā nogādāts unikāls akmens ar Latvijas Valsts himnas iekalumu. Pavisam neparasti, ka par šī izmēros palielā akmens izcelsmi un gaitām ir diezgan daudz neskaidrību. Iespējams, tas ir akmens, kas 1928.gadā ar Latvijas himnas tekstu uz valsts 10.gades svinībām atklāts Vaiņodē, bet padomju laikos pazudis. Tomēr augusta sākumā, kad jau vēsturiskais akmens bija nogādāts Vaiņodes muzejā, Latvijas Petroglifu centrs veica tā izpēti, un konstatēja, ka vēl bez himnas iekaluma, akmens virsmā ir vēl trīs dažādi, savā starpā nesaistīti tekstu iekalumi.

Ja akmens jau sākotnēji bijis ar tik bagātīgu iekalumu klāstu, tad tas diezin vai ir tas pats, kas bijis publiski uzstādīts. Vēl bez himnas, akmenī iekalta informācija par kādas ēkas celšanu, sauklis “Cieša griba visu pārspēj” un vēl minēta kāda persona, kurai tas viss varbūt ir veltīts. Diezgan ticamas varētu būt arī versijas, ka šis ir savulaik svinīgi atklātā akmens atdarinājums jeb dublikāts, vai arī var būt, ka šis ir akmens, uz kura trenējies akmeņkalis pirms īstā himnas akmens kalšanas. Par labu šīm versijām liecina arī tas, ka himnas teksts divās vietās uz atrastā akmens ir kļūdains, kā arī ziņas, ka uz oriģinālā akmens bijušas iekaltas vārpas, kas uz atrastā akmens nav atrodamas.

Patiesības noskaidrošana par himnas akmens vēsturi var būt ilgstoša, un ja kādam ir kādas ziņas par savulaik pagastā svinīgi atklāto akmeni, tā foto liecības, tās būtu noderīgi sniegt Vaiņodes muzejam. Taču jebkurā gadījumā – netālu no padomju karabāzes atrastais un tagad Vaiņodes muzejā apskatāmais akmens ar himnas iekalumu ir unikāls sava laika vēstures liecinieks, un tāds tas saglabājams nākamām paaudzēm.

Pārpublicēts no
http://www.e-misterija.lv